Zinātne, Amsterdama un medaļas

Rīts, kā jau parasts rīts, nekā pārsteidzoša, pēc brokastīm devāmies ceļā uz Amsterdamu. Pirmā pieturvieta bija NEMO zinātnes centrs. Ēka no ārpuses iespaidīga, atgādina grimstošu kuģi. Ieejot iekšā īsti vairs nesapratu, kur skatīties, jo patiešām, dažādi interesanti izgudrojumi, atrakcijas, testi, pārbaudes un iespējams arī smelties jaunu informāciju par cilvēku, visumu un citām interesējošām lietām. Pusotru stundu mums bija dota iespēja asināt prātu un pārbaudīt reakciju, noskaidrot savu IQ, iejusties citu cilvēku ādā, noskaidrot daudz jauna par visumu un saules sistēmu, izpētīt dažādus fizikas likumus un pat izdejoties. NEMO visus ļoti pārsteidza foajē izvietotais ūdens pulkstenis, kas bija apmēram divu stāvu augstumā un laiku rādīja pat minūtēs.

Pēc izklaidēm zinātnes centrā visi sakāpām laivās ar kurām mūs izvadāja pa Amsterdamas lielākajiem kanāliem, ļaujot apskatīt vecpilsētu un noskaidrot daudz jauna par pilsētas vēsturi. Diena bija ļoti silta, tāpēc brauciens bija jo īpaši baudāms.

Atgriežoties viesnīcā paēdām pusdienas un tad jau atkal devāmies prom. Bija paredzēts apbalvošanas ceremonijas mēģinājums un vēlāk jau arī pati apbalvošana. Universitātes lekciju zālē, skatoties, kā organizatori un viņu palīgi kārto zāli, pavadījām pusotru stundu, līdz kāds no organizatoriem laipni atvēlēja mums savu laiku, trīs minūtēs izstāstot, kas būs jādara ikvienam no dalībniekiem. Mēģinājums apbalvošanas ceremonijai tā arī beidzās, vēl stundu gaidījām, līdz pasākuma sākumam. Medaļas gan mēs ar Luīzi neieguvām, tomēr esam gandarītas, ka mūsu labs draugs no Mali ieguva apbalvojumu.

Pēc ceremonijas un vakariņām visi bijām sapulcējušies universitātes pagalmā, kurā, lai cik skumjo to arī nebūtu teikt, atvadījāmies no saviem draugiem. Pirmās ari saņēmām ar roku rakstītas apsveikumu kartiņas no draugiem no Irānas. To, cik skumji paliek, kad zinu, ka kādu vairs nekad nesatikšu, nevaru aprakstīt. Tomēr mēs centāmies neskumt, atvadījāmies no aizbraucējiem un pārējie devāmies uz savām viesnīcām. Rīt jau dosimies mājās un lieliska nedēļa Nīderlandē būs noslēgusies.

Autors: Linda Čukure

Advertisements

Gravitācijas spēks!

Rīts sākās kā visi pārējie- brokastis, somu paņemšana, autobu… Nē ! Mašīna ar turku puisi, kurš mūs visu dienu vizinās pa Rotterdamu . Puisis bija vēstures skolotājs un vēl piestrādā par brīvprātīgo daudzās vietās. Es un Linda un Anda šokā par tik jauku un mīļu cilvēciņu!

Ierodoties pēc 30 minūšu gara ceļa Rotterdamā, klausījāmies puiša stāstos, par to , kā visa Rotterdama ir atjaunota pēc bombardēšanas Otrā pasaules kara laikā. Pilsēta ir moderna un ļoti apdzīvota. Uzzinājām, ka Nīderlandē populāras ir tulpes, koka tupeles, siers un vējdzirnavas. Suvernīrus ar šadām lietām var atrast jebkur ejot! Pusdienās devāmies uz turku mazu restorāniņu, pat apēst nevarējām, bet porcijas bija sātīgas un tik ļoti garšīgas. Tas ir jānogaršo ! Pēc visu dzirnavu un policijas iecirkņa un domes apmeklējumiem, devāmies vakariņās pie turku ģimenes.

Tas bija kā satikt sen nesatiktus cilvēkus. Viņi bija ļot laipni un mīļi. Turkiem pierasts visu ko dāvināt un dot citiem, dēļ viņu ticības, tādēļ mēs arī tikām apdāvināti ar mazām dāvaniņām.

Interesanti ir tas , ka turki vienmēr ielūdz kādu vakariņās, un ciemiņš nekad nevar palikt bez ēdiena vai dzeramā.Vakara garumā, paēduši kārtīgu turku ēdienu, izdzērām vairākas turku tējas , kuras bija atšķirīgas un garšīgas.

Pēc skaistajām vakariņām, un atvadām no ģimenītes, devāmies uz mašīnu un es, Luīze, pierādīju, ka gravitācija pastāv! Kāpjot mašīnā , mistiskā veidā nonācu blakus tai uz asfalta. Smieklu pilna mašīna visu ceļu.

Vakarā, protams, FUTBOLS! Visi Nīderlandieši fano lai uzvarētu, jo tā ir viss nozīmīgākā spēle
pret Vāciešiem. Dodamies fanot pēc kārtīgas superduper dienas.

 

Autors: Luīze Reuta

Olu burgers un citi zvēri

Aizrit jau trešā diena, kopš ieradāmies Nīderlandē. Šī ir arī otrā un pēdējā INESPO
olimpiādes diena. Lai gan vakar pie mūsu galdiņa pienāca tikai viens žūrijas pārstāvis,
šodien bija jau četri, kas no vienas puses priecē, jo ir iespēja praktizēt angļu valodas izrunu, iepazīstināt kādu ar savu projektu, kā arī izplatīt Latvijas un Rūjienas vārdu pasaulē, bet no otras puses, uztraukums, kas par laimi nespēj atspēkot ieguvumus. Žūrija bija ieinteresēta mūsu projektā un viņi bija pārsteigi, ka lielākajā daļā projektu tiek meklēti risinājumi globālām problēmām, taču mūsu projekts pierādīja to, ka mēs dzīvojam tīrā, nepiesārņotā un zaļā vidē.

Šodien jau jūtamies drošāk, ir iepazīti vairāki cilvēki. Puiši no Kirgizstānas, kas sēž pie blakus galdiņa, ir patiešām draudzīgi. Saprotamies pavisam interesantā veidā – viņi ar mani sarunājas krievu valodā, kamēr es viņiem atbildu angļu. Tā kā Luīze nav mācījusies krievu valodu, visu viņa nesaprot, bet, protams, tulkoju, ko mums saka. Esam sadraudzējušās arī ar dalībniekiem no Kosovas, Mali, Rumānijas, Itālijas un Taizemes.

Kad pēdējā izstādes diena ritēja uz beigām, sakārtojām darba galdu, devāmies vakariņās un, lai gan olimpiādes apbalvošanas ceremonija notiks tikai pēc pāris dienām, saņēmām medaļas un sertifikātus par piedalīšanos šajā olimpiādē un tad jau arī devāmies atpakaļ uz viesnīcu. Likās, ka vakars sagaidāms pavisam mierīgs, tomēr tā nebija, jo atgriežoties viesnīcas apartamentos, jutām nepatīkamu smaku, pat izskaidrot nav iespējams, cik tā bija dīvaina. Domājām, ka sasmacis gaiss, tāpēc atvērām logu un problēmu bijām atrisinājušas. Bet viss nebija tik vienkārši, pēc pāris stundām Luīze, sēžot pie galda sāka ostīt, no kurienes nāk smaka un, kur bijis, nebijis, uzradās svētdienas neapēstais olu burgers. Devāmies cīņā ar slikto aromātu un steidzīgā solī nogādājām vaininieku atkritumu urnā.

Tagad sēžam gultā, pa logu paveras burvīgs skats uz terasi, kas tumsā izskatās jo īpaši skaista, un fonā dzirdamas no tv nākošas svešas valodas skaņas.

Autors: Linda Čukure

Pirmais solis Nīderlandē

11.Jūnijā jau bijām iekārtojušies hotelī Mitland un 6:30 devāmies pirmajās brokastīs Nīderlandē, Utrecht. Pēc tām devāmies uz Utrecht universitāti, lai kārtotos priekš izstādes- olimpiādes. Uz dēļiem pielikām plakātus, sakartojām galdus uz kuriem jau bija uzlikti mūsu valsts karogi, un varējām sākt.

Cilvēki nāca un jautāja par ko ir mūsu projekts. Visu dienu sedējām pie saviem galdiņiem līdz atnāca pirmie žūrijas pārstāvji. Žūrija katru galdiņu apmeklē četras reizes, dažus jau šodien, bet dažus rītdien.

Ap 11:00 notika atklāšanas ceremonija, tika pārgriezta lente, kā arī no katras valsts izsaukti divi pārstāvji , un paņemot podiņu ar zemi, to iebēram podā kurā auga koks. Kā arī , redzējām Meksikas dejas. Pēc tā devāmies skatīties kā pārgriež sarkano lenti un devāmies atpakaļ prezentēt savus projektus.

Ap 18:00 devāmies pirmajās vakariņās universitātē. Pēc tām noklausījāmies uzrunu un devāmies uz hoteli.

Lai nesēdētu Hotelī, aizbraucām uz pilsētas centru. Ļoti iecīnietu vietu, ar kanālu ap kuru apkārt ir veikaliņi un kafeijnīcas.Izbaudijām pirlsētiņas centru, kurš izskatījās pēc mazas Venēcijas kopijas.

Tāda bija mūsu pirmā diena, jeb pirmais solis Nīderlandē.

Autors: Luīze Reuta

Ar vienu kāju Nīderlandē

Uz Holandi devāmies jau agri svētdienas rītā. Iekāpjot mašīnā, lai dotos uz lidostu, sapratām,
ka Luīze ir aizmirsusi dokumentu, kuru vajag uzrādīt, lai tiktu cauri pārbaudēm. Ne visai labs
ceļojuma iesākums, vai ne? Nu neko, laika vairs nebija, braucām uz lidostu, ar cerību, ka
izdosies nokļūt lidmašīnā. Tā arī bija! Lidostā sagaidījām mūsu līdzbraucēju Krišjāni, veiksmīgi
nokļuvām lidmašīnā un pēc pāris stundām bijām Vācijā, lidostā Weeze. Gaidīšana, 3 stundu
gaidīšana! Labi, ka līdz biju paņēmusi grāmatu. Pēc trim stundām devāmies meklēt savu
autobusu, ātri vien atradām un iekārtojāmies labākajās vietās. Ilgi nebija jāgaida, līdz viss
autobuss, kura pārējie pasažieri bija krievu valodā runājoši, apklusa, jo nogurums darīja savu,
visi glējām! Drīz jau bijām sasnieguši galamērķi – Nīderlandes pilsētu Utrecht.

Autobuss apstājās pieturā, kas nepavisam nelīdzinājās pieturai un mums ziņoja, ka esam atbraukuši. Utrechtā ieradāmies 40 minūtes ātrāk kā plānots. Ilgi sēdējām gandrīz vai nekurienes vidū, līdz pakaļ mums atbrauca pusisi ar busiņu, kura logi aizlīmēti ar pelēku līmlenti un krēslos iesēžoties, liekas, ka iekritīs bagāžniekā, tomēr puisis bija laipns un drīz vien nogādāja mūs viesnīcā.

Viesnīca patiešām skaista, sagaidīja patiešām jauki un laipni cilvēki, pasniedza mums pusdienas un devāmies uz savām istabiņām. Skats uz vienu no pilsētas kanāliem un terasi no istabiņas balkona ļoti skaists. Vakaru pavadījām dzerot tēju un gatavojoties nākamās dienas atbildīgajam darbam.

 

Autors: Linda Čukure